Dzintars ir Baltijas zelts, kas tūkstošiem gadu pavadījis mūsu reģiona vēsturi. Taču tieši popularitātes dēļ tirgū ir daudz imitāciju – no plastmasas līdz jaunu koku sveķiem jeb kopālam. Pastāstīsim, no kurienes cēlies dzintars, kā atšķirt īstu un kā to kopt, lai tas priecētu arī mazbērnus.
Baltijas dzintars ir pārakmeņojušies skujkoku sveķi, kuru vecums ir 40–50 miljoni gadu. Tā zinātniskais nosaukums ir sukcinīts. No citiem pasaules dzintariem tas atšķiras ar augstu dzintarskābes koncentrāciju (3–8 %), kas piešķir tam savdabīgu aromātu un siltumu.
Visuzticamāko atbildi sniedz laboratorijas pētījums, taču daži vienkārši testi mājās palīdz atšķirt biežākās imitācijas.
Glāzē ūdens izkšīdiniet 2–3 karotes sāls un ielieciet akmeni (bez metāla detaļām). Īsts dzintars uzpeld, bet stikls un lielākā daļa plastmasu nogrimst.
Enerģiski paberzējiet dzintaru pret vilnas audumu – tas elektrizēsies un pievilks sīkus papīra gabaliņus vai matu.
Ultravioletajā gaismā dabiskais Baltijas dzintars spīd zilgani baltā vai zaļganā tonī, savukārt plastmasa parasti nereajē.
Dzintars ir silts un ļoti viegls, bet stikls – auksts un smags.
Ņemiet vērā: kopāls (jauni sveķi) arī peld sāls ūdenī, taču no acetona piliena kļūst lipīgs. Šādu testu ir vērts veikt tikai nemanamā vietā.
Dzintars ir mīksts (2–2,5 pēc Mosa skalas), tāpēc to ir viegli saskrāpēt. Ievērojiet dažus noteikumus:
Ja dzintars zaudējis spīdumu, ierīvējiet to ar pilienu olīveļļas un nopulējiet ar flaneļa drānu.
Sadarbojamies ar Gintaro Krantas meistariem, kuri dzintaru vāc un apstrādā Baltijas piekrastē. Katra rotaslieta – no minimālistiskiem auskariem līdz izteiksmīgām kakla rotām – tiek piegādāta ar autentiskuma sertifikātu, kurā norādīta dzintara krāsa un apstrādes veids.